Cilvēkam vajagot sākt ar sevi, ar savas tuvējās apkārtnes sakārtošanu. Bet kas orientieristam ir tuvākā apkārtne? Katrs mežs un katri brikšņi! Kaut pasaules otrā galā. Tur arī labi, tur arī dzimtene, vietām tikai neganti piedrazota. Piedrazot var visu, bet ne visu var uzspēt iztīrīt, tādēļ mēs – orientēšanās klubs „Auseklis”, uz laiku atmetām globālas rūpes par tīrību un kārtību visā Visumā un pievērsāmies lokālām rūpēm par konkrētu jaunaudzi - pavasara talkā sestdien, 30. aprīlī stādījām mežu Ogresgalā.
Čaļi no SIA „Nesy Forestry” bija sagādājuši stādāmo materiālu – sīkas un koši zaļas kā salāti eglītes. Staigājām ķēdē kā partizānus meklēdami un ik pēc divi metri svaigā izcirtumā spraudām pa egles stādam. Dažam labam orientieristam tas bija arī lielisks virziena treniņš. Ej nu taisnā līnijā nostaigā, bez kompasa, bez naglenēm, stāstot blēņu stāstus, ar stādu klēpi rokās. Henrijs pamācīja, ka varot turēt virzienu arī pēc Saules, bet jārēķinās, ka Saules pozīcija jau pēc 15 minūtēm ir krietni pamainījusies. Ja kādam prātā garais etaps, izredzes pēc Saules vien noturēt virzienu būtu švakas.
Dažās stundās visu izcirtumu tā arī piestādījām. Neapstādīts palika vien izcirtuma stūris, izbeidzās stādi. Gints ierosināja atstāt stūri tukšu, lai pēc gadiem tur būtu smuka pļaviņa ar izteiktu veģetācijas robežu un uz orientēšanās stafetēm tā būtu brīnišķīga vieta kontrolpunktu farstam – pļavas katrā stūrī pa punktam, un lai tie orientieristi mokās.
Pēc talkas oficiālās daļas paēdām Titas zupu, parunājām par svarīgo un braucām mājās. Cik taisnas mums tās egļu rindas sanāca, varēsim konstatēt pēc gadiem pieciem, kad būs paaugušās. Uz to laiku vajadzētu ieviest arī speciālu kartes apzīmējumu „Skriet neiespējami, paši sastādījuši”.
